Henrija Forda neatlaidība

Jau iepriekšējā rakstā es vispārīgi pieskāros Henrija forda dzīves stāstam, un tam, kā viņš ar savu neatlaidību un dzinumu spēja izveidot vienu no pasaules lielākajām kompānijām, un sēja nopelnīt vairāk kā 180 miljardus dolāru( pārveidojot mūsdienu valūtā). Forda dzīves stāsts ir pilns ar dažādiem nostāstiem un nepatiesībām, bet tas, kam mēs varam ticēt ir ar viņa paša palīdzību sarakstītajai Autobiogrāfijai, kas atspoguļo šo personu visā krāšņumā un parāda, tieši kāds bija Henrijs Fords.

Henrijs jau no bērnības bija aizrāvies ar dažādu ierīču izjaukšanu un salikšanu, ko viņš daudz labprātāk darīja nekā palīdzēja Tēvam lauku darbos. Henrijam piemita dabas dots talants un neatlaidība, kas rezultējis tajā, ka viņš spēja izjaukt un salikt pat visprecīzākos pulksteņus, un tādā veidā jau 16 gadu vecumā sāka pats pelnīt sev iztiku Detroitā, kas vēlāk kļuva par auto industrijas kalngalu. Kad viņam bija tikai 16 gadi, vienu dienu viņš nevis devās uz skolu, bet gan aizbrauca līdz Detroitai, kas jau tad bija inženierzinātņu kalngals, un tur viņš ātri vien atrada sev darbu, kādā lokomotīvju rūpnīcā pa dienām, un kā pulksteņu mehāniķis pa naktīm. Lai gan viņš pats saka, ka naudai viņa dzīvē nekad nav bijusi liela nozīme, tomēr viņam tā bija vajadzīga lai izdzīvotu, un tāpēc arī viņš strādāja gan dienu un nakti, lai spētu sevi nodrošināt. Pat tad, kad Henrija tēvs atbrauca viņam pakaļ, un mēģināja pierunāt viņu par atgriešanos skolā, viņš bija neatlaidīgs un palika pie sava! Un jau dažu mēnešu laikā Fords bija nostabilizējies savos jaunajos darbos un tiecās uz augšu visu laiku mācoties un iegūstot jaunas zināšanas. Tajā laikā viņš vēl nezināja par tādu iekšdedzes dzinēju vai automobili, bet viņš jau agrā vecumā uzzināja par mehānismiem un par to, ka mehānismu domāšanu var pielietot arī cilvēku darbībām, tāpēc kad viņš bija ieguvis visas zināšanas ko vien spēja no lokomotīvju ražošanas rūpnīcas Henrijs mainīja darbu un sāka strādāt Tomasa Edisona elektrības uzņēmumā, kur viņš ātri kāpa pa karjeras kāpnēm un centās pielietot visas savas zināšanas dažādu mehānismu veidošanā tajā skaitā cilvēku mehānisma. Būtībā šis cilvēku mehānisma princips nozīmē, to, ka par cilvēkiem ir jādomā, kā kopējās sistēmas daļām, un tādā veidā katra cilvēka raksturs, nepilnības un stiprās puses ietekmē visu sistēmu jeb uzņēmumu. Un Henrijs to saprotot ātri vien reorganizēja Edisona kompānijas daļas, un tās sāka strādāt daudz efektīvāk, kā jebkad, tādā veidā arī Fords dabūja paaugstinājumus vienu pēc otra!

Bet paralēli visam šim Henrijs bija uzsācis darbus arī pie sava iekšdedzes dzinēja izveides, par ko viņš sapņoja jau kopš dienas, kad kādā žurnālā izlasija par šāda dzinēja iespējamību, un saprata, ka tas būs desmitiem reižu efektīvāks, kā tvaika dzinēji. Darbs pie iekšdedzes dzinēja bija viss, par ko viņš varēja domāt, jo apt pēc 12 stundu darba dienas, viņš vēl devās uz savu garāžu un strādāja vēl 4-6 stundas pie šī iekšdedzes dzinēja. Šādu ritmu Henrijs spēja noturēt pat vairākus gadus līdz darbs pie šī dzinēja bija novedis viņu līdz pirmās automašīnas izveidei, kas sastāvēja no dažiem velosipēda riteņiem un viņa paša veidota motora.

Iedomājieties, cik neatlaidīgam cilvēkam ir jābūt, lai strādātu 16 stundas dienā, neietu uz nekādiem saviesīgiem pasākumiem un neņemot nevienu dienu brīvu, lai atpūstos. Henrijs pats teica, ka viņam izklaide, kā tāda vienkārši nelikās saistoša, un visi saviesīgie pasākumi ar alkoholu un cigaretēm viņam nelikās produktīvi un lietderīgi, tāpēc arī viņš tos vienkārši neapmeklēja! Daudziem cilvēkiem, kas Henriju tajos laikos pazina likās, ka viņš ir mazliet traks, jo pat tad, kad viņš bija sasniedzis 30 gadu vecumu un nebija neko sasniedzis viņš neatlaidīgi strādāja pie sava motora un savas automašīnas. Un tiem, kas mazliet vairāk saprot no tā, kā tieši rodas talants, un kā šāda veida izgudrojumi top, uzreiz būs skaidrs, ka Henrija neatlaidība bija galvenais, kas viņu atšķīra no pārējiem desmitiem censoņu, kas tajā pašā laikā centās iekarot šo tirgu un uzbūvēt pirmo praktisko automašīnu, kas būtu domāta ikvienam, ne tikai bagātniekiem.